Jaunākajiem ekspotīcijas dalībniekiem vēl nav trīs gadu. Rāpšanās, līšana, nātru un odu kodumi, dubļi, kalni un lejas, arī upes labprātīga pārbrišana – tāds izvērtās gājiens gar Bērzes upi, kas ekspotīcijas dalībniekus nepievīla, jo patiešām Bērze ir mežonīga.
Ekspotīcijas dalībnieki satiekas Gardenē, saskaitās un dodas iekšā mežā. Tur Ekspotīcijas gide Dace Kroģere, ”Latvijas valsts meži” vides eksperte pārbauda ekspotīcijas dalībnieku zināšanas par Latvijas upēm.
Noskaidrojuši, ka esam pie Bērzes, sākas ceļš mežonīguma meklējumos. Bērze sākas pie Lielauces ezera un ietek Lielupē, tek cauri Bikstiem, Kaķeniekiem un Anenniekiem. Savulaik uz Bērzes bijusi pat hidroelektrostacija, bet posms, kuru ekspotīcijas dalībnieki bauda ir viens no cilvēka rokas neskartākajiem, tur tad arī slēpjas upes mežonīgums un upes īstums – līkumainība, senkrasts un upju loki.
Pārgājiena laikā saņemam īsu pamācību izdzīvošanai mežā sēņu laikā. Atklājam, ka Zemgalē nav tikai līdzenumi, ir arī ielejas, kas ir Bērzes senkrasts. Tāpat arī uzzinām, ka ejam gar upi arī tad, kad ūdeni neredzam pilnīgi nekur, jo ejam gar upes veco krastu, proti gar vecupi.
Ekspotīcija noslēdzas ar upes pārbrišanu, bet vislielāko apbrīnu izpelnās bebru veikums, ko pārgājiena dalībnieki steidz iemūžināt.
Ekspotīcijas noslēgumā visi kā viens atzīst, ka Bērze nav pievīlusi. Tā patiešām ir mežonīga. Bet lielākais smeķis ir iešana, būšana svaigā gaisā un, kas nav mazsvarīgi, ka tas viss notiek lieliskā kompānijā.
