Sieviete ar invaliditāti nespēj patstāvīgi izkļūt no mājas, atbildīgās iestādes liek gaidīt rindā gadiem

2022. gada 29. novembrī 21:00

Kā justies cilvēkam, kurš nevar izkļūt no mājas un iegūt darbu? Vairāk nekā septiņus gadus skatīties uz dzīvi tikai caur logu – tā paiet ikdiena rīdziniecei Nadeždai, kuras vārds, tulkojot no krievu valodas, nozīmē “cerība”. Tieši cerība raksturo 28 gadus vecās sievietes stāvokli – jau vairāk nekā divus gadus viņa ir cerības pilna, ka drīzumā beidzot varētu patstāvīgi izkļūt no mājas un iegūt darbu.

Nadeždai Karasjovai ir Šarko-Marī-Tūta, spastiskā spinālā paralīze un invaliditāte no bērnības. Jaunā sieviete ar māti dzīvo vienistabas dzīvoklī divstāvu koka mājas otrajā stāvā, taču stāvās kāpnes liedz iespēju lietot kāpurķēžu pacēlāju. Lai gan Nadežda neatlaidīgi interesējusies par palīdzības iespējām, Rīgas Sociālais dienests iespēju ierīkot kāpņu pacēlāju nepiedāvā, bet kāpurķēžu mobilajam pacēlājam nav vietas.

Nadežda neatlaidīgi meklējusi dažādas palīdzības iespējas. Piemēram, pagājušajā gadā pieteikusies “Dod pieci” organizētajai labdarības akcijai, taču palīdzība viņai atteikta — iztrūcis biedrības “Apeirons” akcepts, lai pierādītu kāpņutelpas centimetru atbilstību. Arī “Apeirons” līdzīgi kā citas iestādes birokrātiski atrunājušās par iespējamu kāpņutelpas centimetru neatbilstību, taču vēlāk izrādījies – pat nemaz nav dzirdējuši par Nadeždas gadījumu.

Nadežda Karasjova patlaban ir 55. rindā, lai viņai piešķirtu kāpņu pacēlāju, un pēdējie divi gadi pavadīti ne vien rindā, bet arī nemitīgā sarakstē un birokrātisko šķēršļu laušanā ar Rīgas domes Labklājības departamentu un citām institūcijām. Izskatās, ka, lai izkļūtu no mājas, iespējams, jāgaida vēl divi gadi, jo priekšroka ir strādājošiem invalīdiem. Tieši tādēļ arī labklājības departamenta pārstāvji iesaka Nadeždai nepadoties. Būt vēl aktīvākai, piemēram, iegūt vēl vienu augstāko izglītību vai sameklēt darbu, jo tā esot vienīgā iespēja, kā pāatrināt rindu.

Prioritāte ir strādājoši invalīdi, taču Nadeždai izredžu atrast piemērotu darbu ir visai maz. Lai gan sievietei ir augstākā izglītība, viņa ir saskārusies ar diskrimāciju darba iegūšanas procesā. Statistika liecina, ka no SIVA koledžas un Jūrmalas profesionālās vidusskolas absolventiem darbu atrodot apmēram 50%. Savukārt dažādu pētījuma rezultātus par to, ka cilvēki ar invaliditāti ir gatavi darboties, apstiprina daudzie sludinājumi invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” mājaslapā.

“Nekad nedomāju, ka nonāksim šādā situācijā, ka mums publiski par šo jārunā, tomēr tas ir vienīgais, ko šajā situācijā varam darīt,” stāsta Nadeždas māte Olga. “Valsts nepalīdz, pati arī nevaru sev palīdzēt. Saņēmu vēstuli no Rīgas domes Labklājības departamenta, kurā man atteica ratiņkrēsla pacēlāju, paskaidrojot, ka kāpnes nav piemērotas. Pēc tam sazinājos ar firmu SIA “Rol-Automatik-Set”, kuri nodarbojas ar pacēlāju izgatavošanu. Tie atbrauca, izmērīja un konstatēja, ka patiesībā ir gan iespēja iebūvet kāpņu slīpo pacēlāju. Taču man nav naudas, lai to apmaksātu,” turpina Nadežda.

Skaidrs, ka kāpņutelpā varētu iekārtot Nadeždai nepieciešamo parasto pacēlāju, pat redzama vieta, kur to varētu ierīkot, turklāt kaimiņi arī ir ieinteresēti sievietei palīdzēt parakstu vākšanā, ja tas ir nepieciešams, taču sociālais dienests tādu iespēju nepiedāvā. Viņi iesaka citu risinājumu – kāpurķēžu pacēlāju. Tomēr jaunā sieviete patstāvīgi to nespēj ierīkot.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Apsekojot vietu, var manīt, ka Nadeždas dzīvojamajā koka ēkā ir divas izejas, no kurām vienā iespējams ierīkot vertikālu pacēlāju. Pateicoties raidījuma “Bez Tabu” iesaistei, jaunās rīdzinieces pusē nostājusies biedrība “Apeirons”, pretēji Rīgas domes Labklājības departamentam, solot ātrāku un individuālu Nadežas gadījuma izskatīšanu. Taču konkrētu atbildi sieviete aizvien nav saņēmusi.

Būtiski vēl minēt, ka šobrīd ap 100 tūkstošiem invalīdu Latvijā iespēja tikt pie darba netiek dota. Darba devējiem, kuri pieņem darbā cilvēkus ar invaliditāti, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) gan sniedz finansiālu atbalstu: dotāciju ikmēneša darba algai valstī noteiktās minimālās darba algas apmērā; sedz valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no algas dotācijas daļas; vienreizēju finansējumu aprīkojuma un iekārtu iegādei, kā arī tehnisko palīglīdzekļu izgatavošanai un iegādei, lai pielāgotu darba vietas bezdarbniekiem ar invaliditāti. Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 201 000 cilvēku ar invaliditāti, no kuriem darbspējas vecumā vairāk nekā 193 000 cilvēku, bet nodarbināti vien aptuveni nedaudz vairāk kā 40 000.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm