Bezvēja diena, par kādu liela daļa iedzīvotāju tikai priecātos, kaitbordistei un Eiropas sporta nedēļas vēstnesei Aijai Ambrasai nozīmē to, ka, iespējams, automašīnas bagāžniekā esošais ekipējums tā arī paliks uz sauszemes. “Varbūt tomēr izdosies pabraukt, ja ne, tad neko, būs labs pūķa salikšanas treniņš,” intervijas sākumā nosaka Aija.
Uz tikšanos ar “Bez Tabu” Aijai līdzi ir “hydrofoil” dēlis, kas kaitošanas pasaulē ir salīdzinošs jaunums. Turklāt pirmo reizi kaitbords tiks pārstāvēts olimpiādē. 2024. gada Parīzes olimpiskajās spēlēs iekļauta stafete ar “hydrofoil” dēļiem. Līdz šim gan Aija lielākos panākumus guvusi ziemas pūķošanas sacensībās.
Aija Ambrasa
kaitbordiste
Divas reizes esmu uzvarējusi pasaulē lielākajās un grūtākajās sacensībās, kas notiek Norvēģijā. Tur tā doma ir tāda, ka sacensību rītā tev iedod koordinātas un ir jānobrauc pieci apļi piecās stundās, viens apļa garums ir 30 km. Ar tādu jaudu tas viss notiek, katru reizi, kad esmu startā, man tāda aizkustinājuma asariņa nobirst, bet tad tu sakoncentrējies un dari to, kas jādara.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Aijai nudien ir paveicies, jo atradusi savu sporta veidu, taču tas nenotika agrā bērnībā. Nodarbojusies ar mākslas vingrošanu, apmeklējusi deju skolu, spēlējusi basketbolu, trenējusies peldēšanā un MTB riteņbraukšanā, un tikai 23 gadu vecumā iepazinusi kaitošanu. “Tā ir tāda baigā brīvības sajūta, tu saplūsti kopā ar dabu, ļoti grūti aprakstīt to dabas enerģiju, jo stiprāks vējš, jo vairāk es uzlādējos, tas ir kaut kas līdzīgs meditācijai,” savu aizraušanos raksturo Aija.
Vairāk nekā desmit kaitošanas gadu laikā Aija kļuvusi arī par treneri, māca gan pieaugušos, gan iedvesmo jauniešus kaitborda, veikborda un snovborda skolā. Treniņi notiek gan iekštelpās, gan ārpus tām, visa gada garumā, pielāgojoties laikapstākļiem. Tiem, kuri vēl nav atraduši savu kaislību, Aija iesaka turpināt meklēt, jo nekad nav par vēlu būt aktīviem.
Aija Ambrasa
kaitbordiste
Varbūt iemesls, kāpēc dažreiz tas sporta veids “nepavelk”, ir tāds, ka cilvēkam nav progresa tajā sporta veidā vai viņam nav kompānijas. Tāpēc ir svarīgi, ka blakus ir vēl kāds cilvēks, kurš ar to nodarbojas, piemēram, treneris, kurš iedod to ideju, ko darīt. Ja nav progresa, tad var būt tā, ka vienā brīdī uznāk depresija.
Intervijas laikā jūtamas spēcīgākas vēja brāzmas, un Aija, ilgi nedomājot, jau brien ūdenī. Visi kaitotāji esot nedaudz meteorologi un regulāri seko līdzi laikapstākļu prognozēm. “Visu sakārto daba, ja tā var teikt, tu pielāgojies dabai, ja tā ir tava prioritāte, tad tu katru reizi, kad ir laba vēja prognoze, arī centies aizbraukt līdz jūrai, baigi forši ir iemācīties dzīvot saskaņā ar dabu,” secina Aija Ambrasa.
