Saplacināts mobilais telefons un slēpošanas trases sagatavošana: Bez Tabu ziemas darbi!

Pulkstenis rāda teju 23.00, un tas nozīmē, ka slēpošanas trase tūlīt tiks slēgta un pie darba ķersies trases ierīkotāji, tostarp arī es. Laiks ir ideāls, apmēram -7 grādi pēc Celsija ar skaidrām debesīm virs galvas.

Dodos pie sava darbu vadītāja Kristapa. “Brauksim uz snovparku, samainīsim sniega pūtēju un pēc tam skatīsimies darbus pēc situācijas,” viņš paziņo darba plānu. Saģērbies esmu gana atbilstoši un silti – slēpotāju siltajā apģērbā, taču ar cimdu izvēli esmu nošāvis greizi – vecmāmiņas adītie dūraiņi ar dubulto oderi šoreiz nederēs.

“Šitie būs īstie, aizturēs mitrumu,” nosaka Kristaps, dodams man darba cimdus, kurus viņam ir atvēlējis kolēģis. Man atliek tikai priecāties par laipniem kolēģiem un saprotošu priekšnieku.

Kāpjam uz sniega moča un zilu signālgaismu pavadībā dodamies uz virsotnēm. Tā kā maksimālā ātruma ierobežojuma te nav, Kristaps rāda visu, ko prot. Vējš svilpo gar ausīm, un sajūta ir ārkārtīgi svarīga. Pirmais darbs ir atvienot milzīgo sniega lielgabalu no elektrības.

“Satin vadu un uztin pēc tam to kabeli virsū uz turētāja,” komandē priekšnieks. Pavisam kopā Riekstukalnā ir 16 sniega lielgabali, kas reizēm, kā jau visa tehnika, mēdz salūzt. Arī šim ir gadījusies kāda ķibele, tādēļ tā vietā ir jānoliek cits.

To atved traktors, salūzušo savācot sev līdzi. Azartiski jau steidzu jauno lielgabalu slēgt pie strāvas, taču tieku apturēts, jo traktors gandrīz pārbrauc pāri manis novilktajam elektrības vadam. Iesācēja kļūda un jaunības centība, pie sevis nodomāju un pagaidu, kad traktors ir prom. “Ir, ir – viss kārtībā. Tagad velc šļauku”, saņemu pavēli no priekšnieka.

Lai sniega lielgabals sāktu ražot sniegu, tam nepieciešams ūdens, tieši šī šļūtene arī man ir jānogādā līdz lielgabalam. Problēmas gan sagādā caurules pieslēgšana, jo savienojumi ir sasaluši, tāpēc -7 grādu aukstumā ar kailām rokām nākas tos skalot. Nav nekas patīkams. Vienīgā doma, kas tajā brīdī mani silda ir tā, ka to dara Kristaps.

Kad beidzot viss ir pievienots, var slēgt iekšā lielgabalu un gaidīt snigšanu no tā. Un viss notiek! Sniega strūkla sāk gāzties ārā pa lielgabala muti. Pirmais darbiņš izdarīts! Žēl, ka viss sniegs aiziet mežā… Tas tāpēc, ka vējš ir pārāk stiprs. Apgriežam lielgabalu otrādāk un nu jau ir krietni labāk.

Turpinājumā tieku nosūtīts uz trases līdzināšanas traktoru jeb retraku. Tur mani sagaida tā vadītājs Voldemārs: “Līdzināšana notiek katru nakti. Ideja ir tāda, ka cilvēki atnāk un ir sajūta, ka vēl neviens nav bijis pirms viņiem.”

Trašu izlīdzināšana ilgst apmēram līdz četriem, pieciem rītā. Bieži vien gadās atrast arī vērtīgas viedierīces, kas nemanot ir pametušas to īpašnieku kabatas. Voldemārs rāda samīcītu viedtelefonu, kam viņš tikko ir pārbraucis pāri.

“Šis ir šodienas atradums, šķūrējot sniegu. Tagad gan cilvēki ir uzmanīgāki, aizver kabatas ciet. Kādreiz bija divi, trīs telefoni pa nakti,” viņš nosaka, pilnīgā mierā vadot vairākas tonnas smago traktoru, nolīdzinot trasi ar milimetru precizitāti, kā viņš pats saka.

No malas trases līdzināšana šķiet diezgan vienkārša – nolaid lāpstu un tik brauc šurpu turpu. Cik neiespējami ar šo milzeni ir izlīdzināt trasi ar milimetra precizitāti, es saprotu, kad man tiek dots uzdevums izlīdzināt sniega sanesumu kaudzi. Es pārņemu retraka vadību un cenšos aprast ar jauno amatu, taču tas ir grūtāk nekā sākumā izskatījās.

“Ja tu stūri pagriez, tā ļoti ātri reaģē. Ja taisni brauksi un taisni atpakaļ, neko nesačakarēsi,” pamāca Voldemārs. Kad sāku šķūrēt, saprotu, ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo tā vietā, lai izlīdzinātu segumu, esmu izracis bedri. Cenšos to visu labot, bet, godīgi sakot, man nav ne jausmas, kā var to izlabot, jo vadības kloķim ir tik daudz dažādu pogu un funkciju, ka nav iespējams vienā reizē to visu iegaumēt.

Kamēr es krītu vidēji smagā panikā, Voldemārs mierīgi dod komandas: “Sagriez lāpstu pa kreisi. Līdz galam pa kreisi. Tagad bez pogas pagāz uz sāniem, manu pusi arī. Brauksim uz priekšu un centies lāpstu noturēt vienā līmenī. Pacel lāpstu uz augšu citādāk tā kāpj uz čupas.”

Es cīnos un cenšos, grozu kloķus, spaidu pogas, turklāt daru to vismaz desmit reizes lēnāk nekā vajadzētu. Skatoties manas darbības, Voldemārs saprot, ka tādā tempā pirmie slēpotāji jau būs klāt trasē un es vēl aizvien turpināšu mīcīties pa sniega kaudzi, tāpēc tieku nomainīts.

Realitātē ātrumam un līdzināšanas precizitātei ir jābūt daudz ātrākai, un es saprotu, ka tas tev, Ērik, nav ar lāpstu piemīcīt sniegu.

Foto